Izglītība, Ražotāji un radītāji.
Kur ir starpība starp ražotāju un radītāju? Ražotājs zina kā kaut ko izdarīt pareizi, kā to izdarīt ekonomiskāk, kā ar mazākiem pūliņiem sasniegt lielāku rezultātu. Viņš ražo. Radītājs muļķojas. Viņš nezin, kā ir pareizi, tāpēc viņš meklē, pēta atkal un atkal, dažādos virzienos. Daudz reižu viņš virzās nepareizā virzienā, bet ikvienā no tiem viņš mācās. Viņš kļūs arvien bagātāks. Viņš dara ko tādu, ko neviens agrāk nav darījis. Ja viņš sekotu tam, kā ir pareizi, tad nespētu to izdarīt.
Ikviens cilvēks piedzimst ar spēju kļūt par radītāju. Visi bērni bez izņēmuma cenšas būt radoši, bet ērgļa acs (vecāki, skolotāji, politiķi, sabiedrība, u.c.) viņiem to neļaujam. „Ērgļa acs” viņus nekavējoties sāk mācīt, kā ir pareizi. Un tikko viņi ir to apguvuši, viņi kā likums, kļūst par robotiem. Tad viņi atkārto vienu un to pašu vel un vel un vēlreiz. Jo vairāk viņi to dara, jo efektīvāki viņi kļūst. Un, jo viņi ir efektīvāki jo cienījamāki viņi kļūs.
Kaut kad starp septiņiem un četrpadsmit gadiem bērnā notiek lielas pārmaiņas. Psihologi šo parādību ir izpētījuši. Kāpēc tā notiek?
Mums ir divi prāti divas smadzeņu puslodes. Kreisā prāta puslode nav radoša. Tā ir ļoti spējīga uz tehniskām lietām, bet radošā jomā tā ir pilnīgi bezspēcīga. Tā var darīt to ko ir iemācījusies. Un dara to efektīvi, pilnīgi, mehāniski. Tā ir kreisā puslode, veselā saprāta, loģikas un matemātikas puslode. Tā ir apķērīguma, disciplīnas un kārtīguma puslode.
Labā puslode, tās tiešs pretstats. Tā ir haosa, poēzijas, mīlas, ne loģikas puslode. Tai ir liela skaistuma izjūta, liela oriģinalitātes atskārta. Bet tā nav efektīva. Rodošais nevar būt efektīvs, tam jāturpina eksperimentēt. Labā smadzeņu puslode darbojas, kad bērns dzimst, kreisā puslode nefunkcionē. Gadsimtu laikā cilvēki ir atklājuši triku kā pārvietot enerģiju no labās puslodes uz kreiso, kā apturēt labo puslodi un iedarbināt kreiso. Lūk, tā arī ir visa mūsu skološana. No bērnudārza līdz universitātei tieši tāda ir visa mūsu apmācība un tā saucamā izglītība. Tie ir centieni izārdīt labo puslodi un stimulēt kreiso. Aptuveni starp septiņiem un četrpadsmit gadiem vecāki, skolotāji gūst panākumus, un bērns ir iznīcināts, tas ir sakauts.
Tad bērns vairs nav savvaļnieks, viņš kļūst par pilsoni. Tad viņš apgūst disciplīnas veidus , valodu, loģiku, prozu. Viņš sāk sacensties skolā, kļūst par egoistu, apgūst visādas neirotiskas lietas, kurām ir pārsvars sabiedrībā. Viņu arvien vairāk sāk interesēt vara, nauda, viņš sāk domāt kā kļūt izglītotākam, lai gūtu vairāk varas. Kā iegūt vairāk naudas, lielu māju, platekrāna televizoru, mašīnu ar piecilitrīgu motoru un daudz citu drazu. Tad labā puslode darbojas mazāk un mazāk, vai arī darbojas tikai sapnī, dziļā miegā. Vai dažreiz, kad ir uzņemtas narkotikas. Narkotiku pievilcība ir tā, ka tās acumirklī pārslēdz pievadu no kreisās puslodes virzot enerģija uz labo. Lūk, vis ko dara narkotikas.
Narkotiku pievilcība rietumos ir tik liela tikai tāpēc, ka rietumi ar neizvēlīgu izglītošanu ir guvuši panākumus pilnīgā labās puslodes izārdīšanā.
Jaunā paaudz visā pasaulē kalpo lieliskam piemēram, parādot tā saucamo izglītības sistēmas muļķīgumu. Ne velti tie, kas lieto narkotikas, daļa vienmēr kļūst par atbirumiem. Viņi pazūd no vidusskolām, universitātēm, koledžām. Tā nav sakarība – tā ir daļa no dumpja. Noziedznieks nav tas, kurš lieto narkotikas, noziedznieks ir politiķis un pedagogs. Tieši viņi ir vainīgi, tieši viņi noveduši cilvēka prātu līdz tādai galējībai, ka nobriedusi nepieciešamība pēc dumpja. Un šī nepieciešamība ir tik liela! Poēzija ir pavisam izzudusi no cilvēka dzīves. Izzudis ir skaistums, izgaisusi mīlestība. Nauda, vara, ietekme - tās ir kļuvušas par galvenajām dievībām. Izglītības sistēmai pasaulē ir jāpiedzīvo īsta revolūcija. Cilvēki nav jāpiespiež sekot paraugiem kas atkārtojas.
-Kas ir izglītība?
-Tā vienkārši ir prāta vingrināšana.
-Un ko tu esi ieguvis vingrinot prātu?
-Informāciju. Prāts ir pilns atmiņu. Tu vari atkārtoti atražot. Tieši tie arī ir eksāmeni. Par saprātīgu tiek uzskatīts tāds cilvēks, kurš spēj atvemt visu to, kas viņā sagrūsts. Vispirms viņam piespieda norīt tad turpināt rīt, bet tagad viņam tas jāatvemj eksāmena lapā. Ja tu to spēj izdarīt efektīvi tu esi saprātīgs. Ja spēj atvemt tieši to, ko tev deva, tu esi saprātīgs.
Tādā veidā tu nekļūsti saprātīgs, tu kļūsti arvien nesaprātīgāks. Tu kļūsti dumjš! Ikviens bērns skolā ieiet ļoti saprātīgs, bet reti, ka cilvēks no universitātes iznāk saprātīgs. Universitātes lielā mērā gūst panākumus. Tu esi pazaudējis savu saprātu, esi pazaudējis savu līksmi, savu dzīvi, jo esi zaudējis smadzeņu labās puslodes darbības, bet ne vienmēr. Ir arī izņēmumi.
Izglītībai vajadzētu pārstāt tik lielā mērā būt pret labo smadzeņu puslodi un tās darbību. Ja bērnus mācītu ar abu pušu prātu, ja mācītu, kurā situācijā, kura no tām būtu izmantojama. Ir situācija kurās ir vajadzīgas tikai kreisās puses smadzenes, kad ir jārēķina. Bet mēdz būt laiks, kad ir vajadzīga tikai labā puslode, lai mīlētu, priecātos un baudītu dzīvi visā tās krāšņumā.
Tādā veidā izglītības sistēma ir pilnībā jātransformē. Pamatskolu klasēs ir jāienes vairāk prieka vidusskolās, universitātēs vairāk haosa. Vairāk deju un dziesmu, poēzijas, vairāk radošuma. Ir jāatmet šī atkarība no atmiņām.
